Parunāsim par to

Intervija ar Sistēmisko sakārtojumu Helingera metodes meistaru no Liepājas Aldi Jaunbrūnu. Publikācija no laikraksta "Kurzemes vārds", autore Daiga Lutere.

Aldis Jaunbrūns ir sistēmisko risinājumu konsultants un ar klientiem strādā, izmantojot tā saucamo Helingera metodi. Precīzāk, – Berta Helingera sistēmfenomenoloģiskā metode ir atzīta par tiešām iedarbīgu dzimtas sistēmas sakārtošanas terapijas metodi. Tā ļauj atklāt samezglojumus ģimenēs, dzimtā, cilvēku grupās un katram individuāli.

---

-       Pastāsti par šo metodi!

-       Parasti cilvēks sāk meklēt kādu risinājumu tad, kad paliek par grūtu izturēt, kad gribas justies labāk. Daudziem ir problēmas attiecībās ar partneri, ģimenes locekļiem. Varbūt kaut kas hroniski sāp un sāpes visu laiku atkārtojas. Iespējams, ka sistemātiski iesaisties konfliktos darba vietā un tas visu laiku atkārtojas. Attiecību ar pretējo dzimumu ir daudz, bet neizdodas nodibināt īsts, ilgstošs partnerattiecības utt. Cilvēks sāk domāt, vērtēt: kāpēc tā ar mani notiek? Kāpēc es jūtos slikti? Kas ir cēlonis šīm nebūšanām un sliktajai pašajūtai?

-       Bet varbūt neko nevajag darīt? Tikai turpināt ciest.

-       Jā, mainīt darba vietas, mainīt sievas vai vīrus utt. Bet tā ir vides, cilvēku nomaiņa – bēgšana no problēmu risināšanas. Pamatu pamatos, jeb cilvēkā pašā nekas nemainās. Cik ilgi tā var? Var, protams, visu dzīvi, bet pastāv iespēja pašam visu notiekošo saprast un savu dzīvi, attieksmi, lietas sakārtot. Helingera metode ir ļoti piemērota attiecību problēmu risināšanai. Tās ir gan partnerattiecības, gan attiecības ar māti, tēvu (pat ja viņi jau miruši), citiem tuviniekiem, kā arī nepiedzimušajiem (abotētajiem) un mirušajiem bērniem (brāļiem, māsām). Ir iespēja pašam mainīties, strādājot tikai ar sevi pašu. Nevar izmainīt otru cilvēku, tikai sevi pašu.

-       Manuprāt, tas tikai loģiski un pašsaprotami, ka cilvēkam savā dzīvē gribas justies labi visās jomās.

-       Manuprāt pati galvenā ir griba, lai būtu labāk. Ne velti saka, ka skolotājs atnāk tad, kad skolnieks ir gatavs. Kad cilvēkā ir iekšējais pieprasījums, tad galvenais process – ceļš uz pārmaiņām – ir sācies. Mēs katrs vislabāk jūtamies tajā vidē, kur visapkārt ir laimīgi cilvēki un tādēļ es kā terapeits jūtos līdzatbildīgs. Ar šo rakstu es cilvēkiem gribētu iedot ticību, ka ļoti daudz ko ir iespējams savā dzīvē izmainīt un būt laimīgam. Te nerunāju par tā saucamo pozitīvo domāšanu un pašiedvesmu, ka viss jau ir un būs labi. Šāda prakse neatklāj problēmu cēloņus, jo cilvēks tikai novērš savu skatu, jeb fokusu no problēmām.

Mana pārliecība, ka laimes sajūta dzīvo katrā no mums un tā ir kā upe, kas vienkārši un dabiski plūst savu ceļu. Tikai mēs tai neļaujamies, jo esam nomaldījušies.

Taču nav jau tā, ka cilvēka dzīvei būtu jāsastāv no vienas vienīgas “peldēšanās laimē” un brīnišķīgas jušanās. Nē! Mēs katrs dzīvē piedzīvojam zaudējumus, mirst tuvinieki, draugi u.c. Arī sāpes un bēdas ir jāpieņem, jo tām ir vieta cilvēka dzīvē.

-       Bēdas ir jāizdzīvo, nevis sevī jānobloķē, atsakoties just.

-       Tikai ļaujoties un apzināti izdzīvojot kā skumjas, tā zaudējumus un bēdas, tās iegūst pat vieglumu, gaišumu.

Pirms laika pats iesaistījos Zemessardzē. Darbošanos šajā organizācijā lielā mērā varu salīdzināt ar B. Helingera metodi, jo būt zemessardzē nozīmē ... nepārtrauktu iziešanu ārpus savas komforta zonas! Šo mācību jēga ir visu laiku būt radošā mācību procesā. Garīgā attīstība jeb pieaugšana notiek no dzīves, ne jau no sēdēšanas kabinetā. Manuprāt, galvenā lieta ir iet un piedzīvot, nevis palikt ierastajā rutīnā, tanī skaitā savās ciešanās.

-       Vai vari pastāstīt kādu piemēru, kad Helingera metode ir palīdzējusi?

-       Kāds pāris gadiem ilgi centās tikt pie bērna. Tika iets kā pie mediķiem, tā dziedniekiem. Visbeidzot abi devās uz Helingera terapiju. Kad tur abi – vīrs un sieva – strādāja katrs ar sevi, tad atklājās dziļi apslēptie iemesli, kas patiesībā traucēja tikt pie mazuļa. Tās bija abos mītošās, patiesās bailes no bērna, jo abos iekšā sēdēja pieņēmums, ka bērns ir apgrūtinājums, jo viņš prasa laiku, naudu, rūpes un vispār ir kavēklis vieglai dzīvei utt. Šos pieņēmumus pāris bija pārmantojis no saviem vecākiem un terapijas laikā to atklāja, ieraudzīja. Tagad pārim jau ir divi bērni.

-       Vai Helingera metode var palīdzēt, ja sieviete tomēr izvēlējusies abortu un visu laiku (apzināti un nepazināti) jūtas vainīga?

-       Protams. Tas arī notiek un tas nenozīmē, ka sieviete ir slikta. Neviens viņai nekādā gadījumā neko nepārmetīs. Pēc terapijas ir sajūta, ka it kā no sirds būtu noņemts ļoti smags, visu laiku līdzi nēsāts akmens.

-       Daudzi un daudzas atzīst, ka patiesībā nevis dzīvo, bet tikai eksistē.

-       Eksistēšana nav dzīvošana. Eksistēšana ir cenšanās neko nejust, – ne labo, ne slikto. Neapzināta dzīvošana. Tā var dzīvot, meklējot dažādas kompensācijas (alkohols, citas atkarības), bet var ķerties pie savas dzīves, uzņemoties par to atbildību. Tam arī paredzēta terapija. Jā, būs jāiziet ārpus savas ierastās komforta zonas, ieraugot, piedzīvojot sevi un savas izpausmes. Atlaišana notiek tad, kad cilvēks savām acīm ierauga, kā viss noticis vai tagad notiek patiesībā, nevis no paša ierastā skatu punkta. Caur notikumu ieraudzīšanu var izvēlēties: turpināt ciest, pārmest, nosodīt, vai tomēr dzīvot.

-       Vai nav tā, ka cilvēkiem ļoti raksturīgi nosodīt un vainot visus citus savās likstās, neveiksmēs, dzīves problēmās? Pat tā, ka naids ir tas, kurš tur pie dzīvības.

-       Vai tad nav tik ierasti nosodīt vecākus, darbadevējus, valdību un visu citu pasaulē? Ideāla nodarbe: anonīmā komentēšana internetā! Dažreiz domāju, ka pat labi, ka šāda iespēja pastāv, jo cilvēkam dota iespēja izpausties, atklāti pasakot, ko viņš domā. Ja tā žults krātos un būtu jāpatur sevī, tad realitātē nebūtu labi... Esmu pieredzējis, kā daļa no mūžīgajiem protestētājiem, kurnētājiem krasi mainās, kad sistēmisko risinājumu grupā piedzīvo savas atklāsmes un pats uzņemas atbildību. Šajos kritizētājos ir liels radošuma potenciāls.

-       Daudzi izvairās, kā paši saka, “no rakņāšanās sevī,” saprotot, ka emocionāli sāpēs.

-       Kad eju uz nodarbībām Zemessardzē man nemaz nav viegli... Viss baida, kas ir ārpus ierastās, pazīstamās komforta zonas. Strādājot ar Helingera metodi, sāpes kas tiešām reāli dzīvoja cilvēkā un atņēma spēku dzīvot, transformējas. Viss notiek drošā un atbalstošā vidē, kurā var runāt bez nosodījuma, pamācīšanas, slēpšanās. Cilvēks piedzīvo, ka pasaule nav ļauna un apdraudoša. Strādāju kā individuāli, tā ar grupām.

-       Vai ir problēmas, kuras nevar atrisināt?

-       Domāju, ka nē. Atrisinājums atnāk vienmēr, bet ne vienmēr tas ir tāds, kādu cilvēks bija iedomājies, vēlējies. Lai arī atrisinājums kādai problēmai vai  situācijai pirmajā mirklī var izskatīties nepieņemams. 

-       Katram viņa sāpe, problēma šķiet lielākā, briesmīgākā, neatrisināmākā.

-       Dzimtu problēmas, aizvainojumi nav vienkārši, piemēram, salīdzinot ar krāto aizvainojumu uz kaimiņu vai priekšnieku. Tad, meklējot risinājumu, vajadzēs vairāk laika un paša piepūles. Tas gan, ka es kā speciālists, kurš vada un praktizē Helingera metodi, nevienam klientam nevaru rokās ielikt un laimi uzdāvināt. Es varu būt blakus un būt atbalsts un pavadīt sevis un problemātisko situāciju izzināšanas ceļā. Manuprāt, un  par to esmu ne reizi vien personīgi pārliecinājies, ka ir izdevīgi justies labi, jo manis paša dzīves kvalitāte kļuvusi labāka. Šķiet, ka visās mācībās, kuras spējušas izdzīvot, izgaismojas viens princips: galvenais ir mīlestības ceļš. Tas ir vienīgais, kurš ved uz attīstību, pieņemšanu un mīlestību. 

 2018.g.marts.

Nav komentāru

Komentēt