Parunāsim par to
Intervija ar Sistēmisko sakārtojumu Helingera metodes meistaru no Liepājas Aldi Jaunbrūnu. Publikācija no laikraksta "Kurzemes vārds", autore Daiga Lutere.
Aldis Jaunbrūns ir sistēmisko risinājumu konsultants un ar klientiem strādā, izmantojot tā saucamo Helingera metodi. Precīzāk, – Berta Helingera sistēmfenomenoloģiskā metode ir atzīta par tiešām iedarbīgu dzimtas sistēmas sakārtošanas terapijas metodi. Tā ļauj atklāt samezglojumus ģimenēs, dzimtā, cilvēku grupās un katram individuāli.
- Pastāsti par šo metodi!
- Parasti cilvēks sāk meklēt kādu
risinājumu tad, kad paliek par grūtu izturēt, kad gribas justies labāk. Daudziem
ir problēmas attiecībās ar partneri, ģimenes locekļiem. Varbūt kaut kas
hroniski sāp un sāpes visu laiku atkārtojas. Iespējams, ka sistemātiski
iesaisties konfliktos darba vietā un tas visu laiku atkārtojas. Attiecību ar
pretējo dzimumu ir daudz, bet neizdodas nodibināt īsts, ilgstošs
partnerattiecības utt. Cilvēks sāk domāt, vērtēt: kāpēc tā ar mani notiek?
Kāpēc es jūtos slikti? Kas ir cēlonis šīm nebūšanām un sliktajai pašajūtai?
-
Bet varbūt neko nevajag darīt? Tikai turpināt ciest.
- Jā, mainīt darba vietas, mainīt
sievas vai vīrus utt. Bet tā ir vides, cilvēku nomaiņa – bēgšana no problēmu
risināšanas. Pamatu pamatos, jeb cilvēkā pašā nekas nemainās. Cik ilgi tā var?
Var, protams, visu dzīvi, bet pastāv iespēja pašam visu notiekošo saprast un
savu dzīvi, attieksmi, lietas sakārtot. Helingera metode ir ļoti piemērota
attiecību problēmu risināšanai. Tās ir gan partnerattiecības, gan attiecības ar
māti, tēvu (pat ja viņi jau miruši), citiem tuviniekiem, kā arī
nepiedzimušajiem (abotētajiem) un mirušajiem bērniem (brāļiem, māsām). Ir
iespēja pašam mainīties, strādājot tikai ar sevi pašu. Nevar izmainīt otru
cilvēku, tikai sevi pašu.
-
Manuprāt, tas tikai loģiski un pašsaprotami, ka cilvēkam savā
dzīvē gribas justies labi visās jomās.
-
Manuprāt pati galvenā ir griba, lai būtu labāk. Ne velti saka, ka
skolotājs atnāk tad, kad skolnieks ir gatavs. Kad cilvēkā ir iekšējais
pieprasījums, tad galvenais process – ceļš uz pārmaiņām – ir sācies. Mēs katrs
vislabāk jūtamies tajā vidē, kur visapkārt ir laimīgi cilvēki un tādēļ es kā
terapeits jūtos līdzatbildīgs. Ar šo rakstu es cilvēkiem gribētu iedot ticību,
ka ļoti daudz ko ir iespējams savā dzīvē izmainīt un būt laimīgam. Te nerunāju
par tā saucamo pozitīvo domāšanu un pašiedvesmu, ka viss jau ir un būs labi.
Šāda prakse neatklāj problēmu cēloņus, jo cilvēks tikai novērš savu skatu, jeb
fokusu no problēmām.
Mana
pārliecība, ka laimes sajūta dzīvo katrā no mums un tā ir kā upe, kas vienkārši
un dabiski plūst savu ceļu. Tikai mēs tai neļaujamies, jo esam nomaldījušies.
Taču nav
jau tā, ka cilvēka dzīvei būtu jāsastāv no vienas vienīgas “peldēšanās laimē”
un brīnišķīgas jušanās. Nē! Mēs katrs dzīvē piedzīvojam zaudējumus, mirst
tuvinieki, draugi u.c. Arī sāpes un bēdas ir jāpieņem, jo tām ir vieta cilvēka
dzīvē.
-
Bēdas ir jāizdzīvo, nevis sevī jānobloķē, atsakoties just.
-
Tikai ļaujoties un apzināti izdzīvojot kā skumjas, tā zaudējumus
un bēdas, tās iegūst pat vieglumu, gaišumu.
Pirms
laika pats iesaistījos Zemessardzē. Darbošanos šajā organizācijā lielā mērā
varu salīdzināt ar B. Helingera metodi, jo būt zemessardzē nozīmē ...
nepārtrauktu iziešanu ārpus savas komforta zonas! Šo mācību jēga ir visu laiku
būt radošā mācību procesā. Garīgā attīstība jeb pieaugšana notiek no dzīves, ne
jau no sēdēšanas kabinetā. Manuprāt, galvenā lieta ir iet un piedzīvot, nevis
palikt ierastajā rutīnā, tanī skaitā savās ciešanās.
-
Vai vari pastāstīt kādu piemēru, kad Helingera metode ir
palīdzējusi?
- Kāds pāris gadiem ilgi centās
tikt pie bērna. Tika iets kā pie mediķiem, tā dziedniekiem. Visbeidzot abi
devās uz Helingera terapiju. Kad tur abi – vīrs un sieva – strādāja katrs ar
sevi, tad atklājās dziļi apslēptie iemesli, kas patiesībā traucēja tikt pie
mazuļa. Tās bija abos mītošās, patiesās bailes no bērna, jo abos iekšā sēdēja
pieņēmums, ka bērns ir apgrūtinājums, jo viņš prasa laiku, naudu, rūpes un
vispār ir kavēklis vieglai dzīvei utt. Šos pieņēmumus pāris bija pārmantojis no
saviem vecākiem un terapijas laikā to atklāja, ieraudzīja. Tagad pārim jau ir
divi bērni.
-
Vai Helingera metode var palīdzēt, ja sieviete tomēr izvēlējusies
abortu un visu laiku (apzināti un nepazināti) jūtas vainīga?
- Protams. Tas arī notiek un tas
nenozīmē, ka sieviete ir slikta. Neviens viņai nekādā gadījumā neko nepārmetīs.
Pēc terapijas ir sajūta, ka it kā no sirds būtu noņemts ļoti smags, visu laiku
līdzi nēsāts akmens.
-
Daudzi un daudzas atzīst, ka patiesībā nevis dzīvo, bet tikai
eksistē.
- Eksistēšana nav dzīvošana.
Eksistēšana ir cenšanās neko nejust, – ne labo, ne slikto. Neapzināta
dzīvošana. Tā var dzīvot, meklējot dažādas kompensācijas (alkohols, citas
atkarības), bet var ķerties pie savas dzīves, uzņemoties par to atbildību. Tam
arī paredzēta terapija. Jā, būs jāiziet ārpus savas ierastās komforta zonas,
ieraugot, piedzīvojot sevi un savas izpausmes. Atlaišana notiek tad, kad
cilvēks savām acīm ierauga, kā viss noticis vai tagad notiek patiesībā, nevis
no paša ierastā skatu punkta. Caur notikumu ieraudzīšanu var izvēlēties:
turpināt ciest, pārmest, nosodīt, vai tomēr dzīvot.
-
Vai nav tā, ka cilvēkiem ļoti raksturīgi nosodīt un vainot visus
citus savās likstās, neveiksmēs, dzīves problēmās? Pat tā, ka naids ir tas,
kurš tur pie dzīvības.
- Vai tad nav tik ierasti nosodīt
vecākus, darbadevējus, valdību un visu citu pasaulē? Ideāla nodarbe: anonīmā
komentēšana internetā! Dažreiz domāju, ka pat labi, ka šāda iespēja pastāv, jo
cilvēkam dota iespēja izpausties, atklāti pasakot, ko viņš domā. Ja tā žults
krātos un būtu jāpatur sevī, tad realitātē nebūtu labi... Esmu pieredzējis, kā
daļa no mūžīgajiem protestētājiem, kurnētājiem krasi mainās, kad sistēmisko
risinājumu grupā piedzīvo savas atklāsmes un pats uzņemas atbildību. Šajos
kritizētājos ir liels radošuma potenciāls.
-
Daudzi izvairās, kā paši saka, “no rakņāšanās sevī,” saprotot, ka
emocionāli sāpēs.
- Kad eju uz nodarbībām Zemessardzē
man nemaz nav viegli... Viss baida, kas ir ārpus ierastās, pazīstamās komforta
zonas. Strādājot ar Helingera metodi, sāpes kas tiešām reāli dzīvoja cilvēkā un
atņēma spēku dzīvot, transformējas. Viss notiek drošā un atbalstošā vidē, kurā
var runāt bez nosodījuma, pamācīšanas, slēpšanās. Cilvēks piedzīvo, ka pasaule
nav ļauna un apdraudoša. Strādāju kā individuāli, tā ar grupām.
-
Vai ir problēmas, kuras nevar atrisināt?
- Domāju, ka nē. Atrisinājums atnāk
vienmēr, bet ne vienmēr tas ir tāds, kādu cilvēks bija iedomājies, vēlējies.
Lai arī atrisinājums kādai problēmai vai
situācijai pirmajā mirklī var izskatīties nepieņemams.
-
Katram viņa sāpe, problēma šķiet lielākā, briesmīgākā,
neatrisināmākā.
-
Dzimtu problēmas, aizvainojumi nav vienkārši, piemēram, salīdzinot
ar krāto aizvainojumu uz kaimiņu vai priekšnieku. Tad, meklējot risinājumu,
vajadzēs vairāk laika un paša piepūles. Tas gan, ka es kā speciālists, kurš
vada un praktizē Helingera metodi, nevienam klientam nevaru rokās ielikt un
laimi uzdāvināt. Es varu būt blakus un būt atbalsts un pavadīt sevis un
problemātisko situāciju izzināšanas ceļā. Manuprāt, un par to esmu ne reizi vien personīgi
pārliecinājies, ka ir izdevīgi justies labi, jo manis paša dzīves kvalitāte
kļuvusi labāka. Šķiet, ka visās mācībās, kuras spējušas izdzīvot, izgaismojas
viens princips: galvenais ir mīlestības ceļš. Tas ir vienīgais, kurš ved uz
attīstību, pieņemšanu un mīlestību.
Nav komentāru
Komentēt
Jaunākie ieraksti
-
Strukturālie sakārtojumi
17. jan. 2019 -
Atbalsts darba krustcelēs. Bezmaksas individuālā supervīzija 29.10.2018.
13. okt. 2018 -
„Izlīdzināt attiecības ar savas dzimtas spēku” un tā nostiprināšana pirtī 21.10.2018. Evertos
5. okt. 2018 -
TIKŠANĀS AR NATĀLIJU BONDARENKO
4. okt. 2018 -
Ceļi, pa kuriem pasaulē ienāk Es
16. sep. 2018 -
“Dzimtas spēks – manas nākotnes resursi” 11.10.2018. Rīgā
3. sep. 2018 -
Natālija Bondarenko - intervija
29. aug. 2018