Strukturālie sakārtojumi

Kāpēc man patīk strukturālie sakārtojumi (un tos labprāt vadu)?

 Autors Vlads Sirica, tulkojums no krievu valodas - Rita Zālīte.

Tiem, kas praktizē ģimenes sakārtojumus, strukturālie sakārtojumi pirmajā brīdī var šķist savādi un nesaprotami. Starp šiem diviem formātiem tiešām ir dažas izteiktas un arī nemanāmas, bet gana būtiskas atšķirības.
Strukturālajos sakārtojumos mēs nevirzāmies dziļi vēsturē, tur ir mazāk “drāmas” un augsts nenoteiktības līmenis. To ir grūti izturēt gan klientam, gan arī pašam sakārtojuma vadītājam. Jo mēs ģimenes sakārtojumos esam pieraduši meklēt problēmas pirmcēloni.

---

Tāpēc nepierasti, ka strukturālajos sakārtojumos var būt pietiekoši atdalīt kontekstus (savijumus, tagadni un pagātni) un bez īpašas nianšu noskaidrošanas vienalga nonākt pie vēlamā rezultāta. Strukturālajos sakārtojumus galvenais fokuss ir uz mērķi, uz risinājumu – nevis uz problēmu.

Protams, jebkuru sakārtojumu vadītāju māca fokusēties uz klientu, uz viņa pasūtījumu un iet kopā ar viņu uz viņa mērķi. Taču strukturālais formāts palīdz noturēt klientu pieaugušā pozīcijā. Nenoskaidrojot kontekstus, neejot uz personīgo līmeni, mēs bieži neapmierinām klienta (un nereti arī savu) ziņkārību – tas ir iemesls nenoteiktībai. Taču tad mēs vairāk orientējamies uz pieaugušo personības daļu un atbalstām to. “Kas Tev ir svarīgāk – nonākt pie vēlamā rezultāta vai uzzināt, kas tur notika vectētiņam ar vecmāmiņu?”.
Strukturālajos sakārtojumos nav pat mums ierastā klienta aizvietotāja. Ir viņa Fokuss, tas ir, tā klienta daļa, kas ir fokusējusies uz konkrēto tēmu. Un arī tas palīdz darbā noturēt orientēšanos uz mērķi un izvairīties no daudzām dinamikām.
Man strukturālie sistēmiskie sakārtojumi – tas ir efektīvs veids, lai darbotos ar praktiski visu iespējamo pasūtījumu / tēmu spektru. Savā ziņā strukturālie sakārtojumi ir nākamais līmenis attiecībā uz ģimenes sakārtojumiem. Tāpēc, ka ietver tos sevī. Tieši tāpat darbā var parādīties personību figūras (vecāki vai citi cilvēki), taču strukturālie sakārtojumi māca strādāt ar lielākām figūrām – Dzīve, Nāve, Veselība, Laime, Veiksmīgas attiecības utml.

Un var vecmāmiņas un vectētiņa vietā nolikt, piemēram, figūru ”Tas, kas notika starp viņiem” un arī tad klients sajutīs visu jūtu gammu un mēs varam veikt nepieciešamos rituālus, taču pats stāsts netiks “izsaiņots” un tā parādās pret to lielāka cieņa un izstrādājas noderīga prasme – likt mierā pagātni.

Strukturālajā formātā daudz vieglāk strādāt ar klienta iekšējām daļām (vajag un Gribu, Anima un Animus) un apakšpersonībām (Vecāks, Pieaugušais, Bērns) utt. Savā ziņā var teikt, ka strukturālie sakārtojumi ietver sevī sakārtojumu pamata formas, tādas kā ģimenes, organizāciju, simptomu sakārtojumi). Protams, biznesa un organizāciju sakārtojumiem ir sava specifika. Taču būtībā tas tāpat ir darbs strukturālajā līmenī.

Bet simptomu sakārtojumi vispār ir strukturālo daļa un to apgūšanai veltīts atsevišķs modulis mācību programmā.  Manā skatījumā, praktiski jebkurš klienta pasūtījums / pieprasījums var tikt formulēts šajā līmenī. Jo simptomi – tās nav tikai slimības, psihosomatika un fiziskās veselības problēmas. Bet arī emocionālie stāvokļi. Un klienti ļoti bieži nāk pie mums ar tiem: trauksmes sajūta, bailes, panikas lēkmes, nogurums, nolemtības sajūta, depresīvie stāvokļi u.tml. Jā, tas var būt saistīts ar kādu konkrētu situāciju vai attiecībām. Bet var būt arī hronisks stāvoklis bez īpaša iemesla. Un pat, ja klients sūdzas par savām attiecībām ar māti (vīru, bērniem, darbu) – var likt figūras, kas pārstāv personas (es un māte). Bet var arī pajautāt: “Ko tu jūti, kad notiek mijiedarbība ar māti? (dusmas, vainu, nolemtību). Un kā tu gribētu justies, kontaktējoties ar māti? (viegli, mierīgi, pārliecināti).” Un tad laukā var izlikt šos divus stāvokļus – aktuālo un vēlamo un strādāt ar tiem, kas traucē nonākt pie mērķa.
Prasme strādāt struktūru līmenī palīdz tikt galā ar tik smagiem klientu pasūtījumiem / pieprasījumiem kā onkoloģija, tuva cilvēka nāve. Jo, ja uzliksim aizvietotāju tuvam cilvēkam, kas nesen ir miris, tas var izprovocēt retraumatizāciju. Ko darīt? Var, piemēram, izlikt “Manas attiecības, kuras ir beigušās” vai “Tas, ko es pazaudēju tajās”vai “Tā manis daļa, kura ir cietusi”. Un tādā garā. Struktūras figūru adekvāta izvēle – tas ir tas, ko īpaši detalizēti māca strukturālo sakārtojumu vadītājiem.

Kā odziņa uz kūkas ir tādi strukturālo sakārtojumu formāti kā pasaku  un sapņu sakārtojumi. Varbūt tie mums nav tik bieži vajadzīgi, bet reizēm tas ir “karaliskais ceļš uz zemapziņas izzināšanu”,  kā teica Freids. Piemēram, darbs ar klientam nozīmīgu pasaku – tas ir viegls un ātrs ceļš nonākt pie ļoti dziļa scenāriju līmeņa klienta dzīvē, noskaidrot “lomas” un, ja ir tāda vēlme, pārrakstīt savu “lugu”.

 Un nevajag baidīties, ka strukturālajos sakārtojumos ir vairāk struktūras un loģikas un mazāk jūtu.  Gluži pretēji, šeit darbi ir dziļāki, nozīmīgāki un vienlaikus -  klientam drošāki.

Ar cieņu,

Vlads Sirica. Psiholoģijas maģistrs, psihodrāmas terapeits, konsultē kopš 1997.gada (kopš 2009.gada kā sakārtojumu vadītājs). Konsultēšanas un sistēmisko risinājumu institūts (ИКСР — Krievija) reģionālais treneris un tālākizglītības programmas «Sistēmfenomenoloģiskā psihoterapija (konsultēšana) un klienta centrētie sakārtojumi» apmācošais terapeits (Meistars). Profesionālās Psihoterapijas Līgas īstenais biedrs. 

www.rasstanovki.lv

 

Nav komentāru

Komentēt