Saskaņa kā dziedinoša spēka avots
Intervijas avots: www.humulus.lv
Intervijas ar sistēmterapeitu Stefanu Hausneru fragments.
Pilna intervija publicēta Praxis der Systemaufstellung, 1/2007.
Diskusijas partneri: Stefans Hausners un Marianne Franke
F: Stefan, sākot mūsu sarunu, es vēlētos zināt, kādu karjeru
jūs bijāt vēlējies sākotnēji un kā jūs to īstenojāt?
H: Sākotnēji es gribēju būt biologs un strādāt vides aizsardzībā. Taču manas intereses vēlākā posmā nosliecās vairāk par labu cilvēkiem un viņu sociālajai videi, tādēļ es izvēlējos medicīnu. Mana vēlēšanās rast ekoloģiskus risinājumus, mani aizveda līdz tradicionālai ķīniešu medicīnai, un caur naturopātiju es nokļuvu līdz homeopātijai. Bez vienkāršajiem principiem, kas ir homeopātijas pamatā, mani fascinēja tā saucamais dažusekunžu-laikā fenomens. Tas atklāj, ka mūsu ķermenis var nekavējoties restrukturēt sevi, mazinot pat smagus ar veselību saistītus simptomus, iespaidojoties tikai no atbilstoša dziedinoša impulsa. Tas, kas homeopātijā man likās sarežģīti, bija Indeksa lietošana, lai atrastu pareizās zāles, un man nepatika atkarība no zālēm. Ideālā gadījumā ārsts pats kļūst par zālēm homeopātiskā izpratnē, izraisot pārmaiņas pacientā vienkārši ar savu klātbūtni. Viņš neārstē, bet, būdams kā katalizators pacienta iekšējām dvēseles kustībām, rada dziedinošus apstākļus pašdziedināšanai. 1993. gadā pirmo reizi vērojot Bertu strādājam ar klientiem, man bija sajūta, ka es esmu atradis to, ko meklēju: es piedzīvoju Bertu kā personu, kas var iedvest dziedināšanu bez jebkādiem medikamentiem, vienkārši atklājot, esot un darot. Tas bija turpinājums manai iepriekšējai holistiskajai pieejai. Es pēkšņi sapratu, ka holistiskajā medicīnā nepieciešams iekļaut ģimenes sistēmu.
F: Parasti šādi atklājumi rodas no kādas izšķirošas
pieredzes. Varbūt jūs varat padalīties ar mums kādā šādā gadījumā.
H: 2004. gadā, vadot kursu Vašingtonā, es strādāju ar kādu
klientu, kurš, kā vēlāk noskaidrojās, pats pēc profesijas bija ārsts. Sakarā ar
progresējošu kaulu vēzi labajā kājā, viņam bija bijušas vairākas operācijas, un
viņš valkāja protēzi. Viņam bija arī metastātisks audzējs plaušās. Viņš
pievienojās grupai kopā ar sievu un bērniem, un tā kā viņš bija apstarošanas
terapijas procesā, bija plānots, ka viņš piedalīsies tikai pirmajā dienā. Es
lūdzu viņam izvēlēties aizvietotāju sev, savam tēvam un mātei. Viņš izvietoja
viņus, un mēs izvēlējāmies aizvietotāju arī viņa slimībai. No aizvietotāju
reakcijām kļuva redzama saistība starp viņa slimību un māti. Taču turpmākā
intervija nedeva nekādu jēgpilnu vai derīgu informāciju. Pacients uzsvēra, ka
viņam ir un vienmēr ir bijušas labas attiecības ar māti. tā kā pacients
neizrādīja lielu interesi iesaistīties turpmākajā intervijas procesā, es nolēmu
izbeigt sakārtojumu. Viņu tas saniknoja, viņš sacīja, ka veicis tālu ceļu ar
visu ģimeni un ka tagad ir sarūgtināts. Es viņu pārliecināju, ka nākamajā dienā
mēs darbu turpināsim, ja šī pieredze būs atvērsi kādus jaunus aspektus. Viņš
iebilda , ka viņam jābrauc mājās tai pašā vakarā. Es atkārtoju, ka viņam ir
visas iespējas un tas ir viņa lēmums. Nākamajā dienā viņš bija klāt. Ģimene
bija aizlidojusi atpakaļ uz mājām un viņš izskatījās manāmi mierīgāks. Es
nolēmu vēlreiz uzstādīt viņa sistēmu un iegūtais tēls bija līdzīgs iepriekšējās
dienas darbā redzētajam . Tādēļ es lūdzu viņu vēlreiz pastāstīt par savām
attiecībām ar māti. Iepriekšējā dienā viņš bija teicis, ka kontakts ar māti ir
labs. Taču sarunas laikā man kļuva skaidrs, ka māte nezina neko par viņa
slimību! Tā arī bija atslēga. Es viņam jautāju, kā viņš to varējis tā iekārtot,
un viņš atbildēja, ka kopš savas pirmās operācijas viņš izvairās ar viņu
satikties. Taču viņi katru dienu sazvanās un runā par visu, izņemot slimību.
Pēc šīs informācijas es palūdzu mātes aizvietotājam apstāties viņam priekšā un
lūdzu viņam pateikt, „Mīļo mamm, redzi, es esmu ļoti slims”. Mātes aizvietotājs
neuzvedās tā, kā ikviens to būtu gaidījis. Tai vietā, lai pievērstos savam
slimajam dēlam, viņa kļuva samulsusi un, kāpjoties atpakaļ, gandrīz paklupa. Es
iečukstēju teikumu no viņas, viņas dēlam: „Mans mīļais dēls, pat ja tu nomirsi,
vairāk tu nedabūsi!” Pacientu šis teikums dziļi satrauca. It kā viņā būtu
sabrucis kāršu namiņš un viņa ķermenim bija nepieciešams pārorganizēties pēc
šīs intervences. Mātes aizvietotājs jutās labi un pilns spēka pēc šī teikuma,
ieturēja distanci un uzsvēra, ka viņa ir devusi visu, ko varēja. Līdzko viņš
nomierinājās, viņš bija spējīgs pieņemt māti ar visām viņas piesaistēm, un
pateikties viņai. Pēc sešiem mēnešiem es saņēmu ziņu, ka viņš ir pilnībā
izveseļojies no vēža. 2006. gadā es uzzināju, ka viņa veselība ir laba un viņš
vairs nestrādā par ārstu.
F: Mazliet pakavēsimies pie dziedināšanas fenomena un
jautājuma: kas jūsuprāt sakārtojumu darbā ir noderīgs?
H: Esmu pārliecināts, ka dziļa dziedināšana ir
pašdziedināšana. No šī viedokļa man kā terapeitam ir sev jājautā: ko es
patiesībā varu darīt sava pacienta labā? Iespējams, man izdodas radīt ietvaru
vai lauku, kur pašdziedinošie spēki var atklāties. Tad terapeits ir vairāk
dārznieks, kas nodrošina labvēlīgus augšanas apstākļus. Sakārtojumu procesa
gaitā bieži kļūst skaidrs, ka un kā pacients ir notverts bērnišķīgās vēlmēs.
Tādēļ daļa no dziedināšanas ir ļaut šai bērnības daļai iet un ieaugt pieauguša
cilvēka autonomijā. Tas ir iespējams harmonijā ar vecākiem. Vērojot savus
kolēģus vadam sakārtojumus, es novēroju divus virzienus, kuri, manuprāt, var un
kurus vajadzētu atdalīt. Es redzu, ka viens no tiem ir vairāk orientēts uz
sistēmu vai sakārtojumu, kamēr otrs ir vairāk orientēts uz klientu: kāds ir
klienta rezultāts no sistēmiskā darba? Vai klients spēj piekrist tam, ko viņš
piedzīvo sakārtojumā, vai viņš ir spējīgs sekot acīmredzamajām kustībām?
F: Kā jūs to nosakāt?
H: Viens no indikatoriem ir kranio-sakrālais ritms.
Sakārtojuma procesā es piedzīvoju sevi saistītu ar klienta ķermeni, viņa
slimību vai viņa simptomu. Manis veiktās intervences izriet no tā, kas kļūst
redzams sakārtojumā, un kontakta ar klientu ar sekojoša jautājuma palīdzību:
vai viņa ķermenis ir rezonansē ar to, kas atklājās sakārtojumā un vai viņš spēj
integrēt šādu pieredzi? Kranio-sakrālais ritms tiek aizturēts, kad terapeits
aizskar iepriekšēju traumu vai kad terapeitiskais darbs pieprasa no klienta
pārāk daudz. Tā es saprotu, cik daudz laika klientam vajag, lai integrētu
intervenci. Tādēļ orientācija uz klientu un uzmanība uz ķermeni visu laiku ir
manas uzmanības fokusā.
F: Kā jūs pārliecināt klientus uzņemties personīgu
atbildību, pat, ja viņi neredz, kā varētu mainīt savu uzvedību?
H: Sakārtojuma laikā klients atklāj, kur viņš ir sasaistīts,
un kā iespējams šīs sasaistes atbrīvot. Runa nav par uzvedības izmaiņām, bet par
pamatattieksmes maiņu, līdz kam klientam būtu jāizaug. Tas, savukārt, var
novest līdz uzvedības maiņai. F: Ko jūs tad darāt? H: Dažreiz es kopā ar
klientu veicu vingrinājumu: soli pa solim, es konfrontēju viņu ar
aizvietotājiem. Vispirms, ar tēvu, tad kreisajā pusē – diezgan tuvu, tā lai
klients nevar izvairīties un neredzēt savus vecākus – blakus tēvam, ar māti. Ja
to pieprasa situācija, es novietoju vecvecākus un vecvecvecākus aiz vecākiem.
Var sajust, kad sakārtojuma tēls ir pilnīgs. Tad es gaidu. Aci pret aci ar
aizvietotājiem, klientam ir jāatzīst, ka viņš nevar turpināt šo „nē”, ka viņam
nav izvēles attiecībā pret savu iedzimtību. Bieži šī konfrontācija izvēršas kā
pieņemšana un tālāka kustība. Saskaņa ir spēka avots risinājumam un
dziedināšanai. Tādējādi, bez visa pārējā, anamnēzi nosaka jautājums: kas ir
tas, ar ko klients nevar rast saskaņu? Tas var attiekties uz personīgo dzīvi kā
kaut kas traumējošs, pārtraukta iekšējā kustība pie vecākiem, bet tas var arī
iet tālāk par cilvēka paša dzīvi. Sistēmiskajos sakārtojumos ar klientiem kļūst
skaidrs, ka slimība nevar un nedrīkst tikt reducēta uz pacienta personīgo
fenomenu. Visbiežāk risinājumi pacientiem rodas tikai tad, kad viņa simptomi
tiek izskatīti un ieraudzīti plašākā ģimenes daudzpaaudžu kontekstā. Šādos
gadījumos simptomi bieži norāda uz sistēmiski nozīmīgiem notikumiem vai
radinieku saistību ar notikumiem, kurus klients pats izslēdzis no apziņas vai
ko izslēgusi viņa ģimene. Nākotne ir tikai tiem, kas ir saskaņā ar savu
pagātni. Tie, kas cīnās ar pagātni, ir saistīti un nebrīvi nākotnei. Pretēji
vērtējumam, spriedumam un izslēgšanai. Mēs turpinām eksperimentēt, kā atzīšana,
pieņemšana un saskaņa ar šīm realitātēm var atklāt risinājumu sniedzošus un
dziedējošus spēkus ķermenim un dvēselei.
F: Vai varat mums izstāstīt kādu piemēru, kas iet tālāk par
ģimenes sistēmu, varbūt par kara ietekmi uz ģimenēm?
H: Uz kādu manu semināru atnāca sieviete. Viņas sakārtojuma
pieprasījums attiecās uz bērniem. Visi trīs cieta no smaga neirodermīta.
Jautājumi, kas attiecās uz ģimenes notikumiem, neveda ne pie vienas no
klasiskajām neirodermīta dinamikām. Uz šo semināra grupu bija atnācis arī viņas
kaimiņš no tā paša ciema, kur viņa bija dzīvojusi. Šo cilvēku klientes
jautājums ļoti aizkustināja, un viņš lūdza atļauju ko piebilst. Viņš mums
izstāstīja, ka spēlējis vienā pūtēju orķestrī ar klientes tēvu, un ikreiz, kad
viņi spēlējuši vienu konkrētu maršu, viņas tēvs sācis raudāt. Es jautāju par šī
marša galveno tēmu, un viņš izstāstīja, ka tas bija par zaudētiem biedriem.
Sieviete apstiprināja, ka tēvs bija karojis, bet par šo laiku viņš nekad
nerunāja. Mēs uzstādījām klientes esošo sistēmu. Meitu aizvietotājas juta, ka
spēcīgi sāk niezēt āda. Es viņām blakus novietoju vectēva aizvietotāju un arī
aizvietotājus viņa kara laika biedriem. Tajā brīdī niezēšana beidzās. Kad
kliente to redzēja, viņa sāka raudāt un paklanījās sava tēva priekšā. Apmēram
divus mēnešus pēc sakārtojuma viņas tēva veselība ievērojami pasliktinājās.
Kādu pēcpusdienu, kad viņa ar ģimeni bija mājās, viņš pēkšņi sāka raudāt un
sāka stāstīt. Atkāpšanās laikā Krievijā, viņi tika ielenkti kādā ciematā. Kopā
ar vēl trīs biedriem viņam izdevās izbēgt. Visi pārējie palika, un viņš varēja
tikai noskatīties, kā viss ciems tika nodedzināts.
F: Stefan, es gribētu uzdot jautājumu par klientiem ar
hroniskām vai pat nedziedināmām slimībām. Vai jūs piekristu, ja es sacītu, ka
tādējādi pacients dara kaut ko savas ģimenes labā? Un tādā veidā ģimene
piedzīvo sava veida atvieglojumu un var turpināt eksistēt? Kā jūs to redzat?
H: Es domāju, ka ir riskanti teikt, ka pacients kaut ko dara
savas ģimenes labā. Tas vairāk ir par iekšējo bērnu, viņa vēlēšanos pēc
tuvības, viņa piederību un skaidrību, kas motivē bērnus dot un nest visu savu
vecāku vietā, lai būtu droši, ka viņi ir daļa no tā. Vienā no semināriem
Barselonā piedalījās kāda kliente ar hronisku aizsmakumu un balss zudumu. Pašai
strādājot kā terapeitei, tas bija liels apgrūtinājums. Mēs uzstādījām
aizvietotājus viņai un viņas simptomam. Aizvietotāji nejutās savstarpēji īpaši
saistīti. Kad viņa pievienoja aizvietotājus saviem vecākiem, kliente un
simptoms pasmaidīja viens otram un draudzīgi apskāvās. Mātes aizvietotājs
aizgriezās un nevēlējās būt kontaktā ne ar vienu. Tēva aizvietotājs paskatījās
uz meitu. Viņa skatiens atklāja erotisku incesta dinamiku. Kad es to pateicu
klientei, viņa izstāstīja, ka jaunībā viņu izmantojis viņas kaimiņš. Viņa nekad
neuzdrošinājās to pastāstīt saviem vecākiem. Šeit es pieņemu, ka tam ir kāda
saistība ar viņas simptomiem. Mani novērojumi liecina, ka izvarošana bieži ir
novirzīts incests. Tādējādi, šī dinamika jāmeklē izcelsmes ģimenē. Ja meita
pateiktu par notikušo, viņa būtu atklājusi šo dinamiku un viņai būtu jāpieņem,
ka māte ir sasaistīta ar savu izcelsmes ģimeni. Vieglāk ir nerunāt, nekā
saskarties ar sāpēm un pieņemt mātes ierobežoto emocionālo pieejamību. Es lūdzu
mātes aizvietotāju apstāties pretī klientei un klientei pateikt viņai sekojošo:
„Mīlā mamma, tas, ko es esmu nesusi tavā vietā, es to nesu ar mīlestību, bet
tagad tas ir beidzies.” Mātes aizvietotājs atbildēja: ”Tas ir mans, un es to
pieņemu”. Kliente apraudājās un abas apskāvās. Pēc sešiem mēnešiem, es atkal
satiku klienti un viņa teica, ka simptoms pēc sakārtojuma vairs nav parādījies
un arī viņas attiecības ar māti ir uzlabojušās. Es esmu bieži pieredzējis, ka
tad, kad viens bērns atbrīvojas no samezglojuma, pēkšņi grūtāk sāk iet citam
bērnam ģimenē, un dažreiz viņš pārņem simptomu. Īpaši tad, kad, dažādu iemeslu
dēļ, vecāki nevar pieņemt notiekošo. Neapzināti slimības tiek izmantotas, lai
uzturētu ģimenēs līdzsvaru.
F: Tagad es nonākšu līdz jautājumam, kas skar daudzus
cilvēkus. Vadoties no jūsu pieredzes, vai ir kādas norādes par ģimenes
samezglojumiem, kas izraisa noteiktus simptomus vai slimības? Es pieņemu, ka
jūs nevarat mums iedot kādu katalogu [ar slimību uzskaitījumu], bet varbūt
kādas norādes?
H: Es šeit gribētu būt ļoti uzmanīgs, jo, ja norādes
izmantos kā zāles, tas var kļūt bīstami. Izmaiņas prasa zināmu veiklību, un tas
pats attiecas uz terapeitiem. Mums jāizvairās pārvērst uzkrāto pieredzi
teorijās. Tā tiek zaudēti pieredzē un mūsos pašos gūtie dziedinošie aspekti, jo
pieredze rada dziedināšanu caur pašu terapeitu, nevis viņa zināšanām.
Pagājušajā nedēļā es Madridē apmeklēju kongresu par „Vēzi no alternatīvās medicīnas
viedokļa”. Tur es strādāju ar sievieti, kurai bija olnīcu vēzis. Viņa bija otro
reizi precējusies, pirmo vīru zaudējusi viņa pašnāvības dēļ. Viņa izskatījās
esam bez emocijām un pārmetumu pilna. Es sāku sakārtojumu ar aizvietotājiem
viņai un slimībai. Paciente par vēža aizvietotāju izvēlējās vīrieti. Abi
aizvietotāji izskatījās savstarpēji saistīti. Būtu loģiski domāt par viņas
pirmo vīru. Lai pārbaudītu šo pieņēmumu, es lūdzu viņu uzlikt aizvietotāju
savam vīram. Taču tas nemainīja sakārtojumu. Vīra aizvietotājs bija pilnībā
pārņemts pats ar sevi, un sieva neizrādīja nekādu interesi par viņu. Tādēļ es
jautāju par viņas izcelsmes ģimeni. Mūsu sarunas gaitā viņa pēkšņi aptvēra, ka
vecmāmiņa nebija viņas tēva māte. Viņa bija mirusi, dzemdējot viņas tēvu.
Iespējams šeit bija saistība ar simptomu. Ģimenēs, kur sieviete mirst
dzemdībās, pēcteči var just neapzinātas bailes no attiecībām un grūtniecības.
Iespējams, šī konkrētā situācija bija izveidojusies neapzinātas lojalitātes
vecmāmiņai dēļ. Es lūdzu klienti izvēlēties aizvietotājus savam tēvam un viņa
mātei. Aizvietotāju reakcijas uzrādīja, ka slimības gaitai ir saistība ar
ģimenes dinamikām. Slimības aizvietotājs vīrietis faktiski aizvietoja klientes
tēvu un viņam kliente bija viņa mātes aizvietotājs. Sirsnīgā saistība starp
klienti un viņas slimību tika atrisināta, tikko sakārtojumā parādījās klientes
tēva aizvietotājs – viņam viņa aizvietoja viņa māti. Es lūdzu klienti apstāties
savā vietā sakārtojumā un pateikt tēvam: „Tevī es mīlu arī tavu māti”. Šis teikums,
kas atrisināja samezglojumu starp klienti un viņas tēvu, līdz asarām saviļņoja
tēva aizvietotāju un viņi ilgi turēja viens otru apskāvienos. Vecmāmiņa ar
prieku noskatījās uz viņiem abiem. Kas attiecas uz autoimūniem procesiem, bieži
šiem gadījumiem atrisinājums saistīts ar spēkiem, kas pieder viens otram, taču,
nevar vai nedrīkst tikt savienoti, un tādēļ strādā viens pret otru.
F: Vai jūs varat minēt kādu piemēru? Mana pirmā doma bija
par atšķirību abu vecāku viedokļos.
H: Daudzi autoimūno saslimšanu gadījumi iet daudz tālāk par
to. Seminārā Kordobā/Argentīnā klienta, kurš slimoja ar autoimūnu saslimšanu,
vecmāmiņa bija indiāniete, kas apprecēja spāni. Viņa nesaņēma tēva svētību, un
šis konflikts atspēlējās divas paaudzes vēlāk viņas mazmeitai.
F: vai jums ir arī kādi atklājumi par multiplo sklerozi?
H: Nu, es varu tikai apstiprināt Berta Helingera atklājumus.
Bieži multiplās sklerozes pacienti ir identificēti ar uzbrucēju/varmāku no
savas sistēmas, un es arī varu apstiprināt teoriju par to, ka šī slimība sargā
no slepkavojošiem impulsiem. Pat pirms es uzzināju par sistēmiskajiem
sakārtojumiem, man bija personīga pieredze manā praksē. Kāds multiplās
sklerozes pacients konsultējās ar mani saistībā ar homeopātisku ārstēšanos.
Viņš bija gandrīz pilnībā paralizēts. Sākotnējās anamnēzes laikā es viņam
uzdevu jautājumu: kas būtu pirmā lieta, ko jūs darītu, ja būtu atkal vesels?
Viņa sejas izteiksme kļuva stingrāka, un viņš teica: „es nogalinātu savu
sievu”. Es vairs neatceros, kā reaģēju, bet es biju tiešām laimīgs, ka viņš
vairs nekad pie manis neatgriezās. Kā naturopāts es neuztveru ķermeni atsevišķi
no dvēseles un gara. Es esmu pārliecināts, ka ķermeņa ārstēšana var notikt
tikai harmonijā ar dvēseles un gara kustībām.
Nav komentāru
Komentēt
Jaunākie ieraksti
-
Restarts Sievietei - profesionālo un privāto dzīvi līdzsvarojošs īpaši sievietēm domāts pasākums 12.-14.2019. "Laidos" Kuldīgas novadā
3. mar. 2019 -
"Ar vieglumu: hobijs un nauda" 22.03.2019. Rīgā
3. mar. 2019 -
Strukturālie sakārtojumi
17. jan. 2019 -
Atbalsts darba krustcelēs. Bezmaksas individuālā supervīzija 29.10.2018.
13. okt. 2018 -
„Izlīdzināt attiecības ar savas dzimtas spēku” un tā nostiprināšana pirtī 21.10.2018. Evertos
5. okt. 2018 -
TIKŠANĀS AR NATĀLIJU BONDARENKO
4. okt. 2018 -
Ceļi, pa kuriem pasaulē ienāk Es
16. sep. 2018